Gandrīz visas mūsu grūtības, problēmas un neapmierinātība ar dzīvi tā vai citādi sakņojas agrīnā bērnu pieredzē, no kuras mēs esam secinājuši, ka būt vienkārši pašam sev nav pietiekami vai pat nav ļauts. Jācenšas atbilst citu cilvēku gaidām; izpelnīties uzticību, atzinību, mīlestību, cieņu; kaut ko dzīvē sasniegt, tiekties pēc kaut kā, kļūt labākiem. Т.i. būtībā jācenšas kļūt par kādu citu. Un tas nekad nenotiks, kas rada milzīgu iekšēju spriedzi vai frustrāciju un depresiju.

Mēs aizmirstam, kas mēs patiesībā esam un radām sev Neīstu Personību, kura tiecas pierādīt kaut ko sev un citiem. Mēs aizmirstam par savu Centru un dzīvojam savas būtības perifērijā. Mēs meklējam kaut ko dzīvē, to, ko uzskatām par nozīmīgu sev, un šie meklējumi ir vērsti uz āru. Lai gan patiesībā tas, ko mēs meklējam, atrodas iekšienē.

Šajā grupā mēs pētīsim, kas gan ir mūsu „neīstā personība”, kā mēs tajā apjūkam. Izmantosim instrumentus, lai atbrīvotos no personības un patiešām atgrieztos pie sava patiesā Es – savā Centrā „šeit un tagad”. Un atrašanās Centrā, tā vienmēr ir atrašanās Tagadnē, tāpat kā būt „neīstas personības” valgos, būt identificētam ar to – tas ir vienmēr būt pagātnē, atmiņās vai plānos, sapņos, t.i. nākotnē.

Būtībā jebkura problēma, jebkura neapmierinātība mūsu dzīvē ir kontakta ar savu Centru, vienu vai vairākām Būtiskām īpašībām zaudēšanas rezultāts. Atjaunojot kontaktu ar tām, atzīstot tās, mēs atrisinām problēmu. Pareizāk sakot problēma pārstāj eksistēt.